Piena produktu ražošana mūsu zemē pazīstama jau ļoti sen, taču par piena rūpniecības sākumu var uzskatīt 19.gadsimta otro pusi, kad tika izgudroti pietiekami labi piena separatori, kas ļāva pienu pārstrādāt rūpnieciski.

„Latvijas Piensaimnieku Centrālās Savienības” pirmsākumi meklējami 1906. gada 24.jūlijā, kad tika nodibināta Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrība, apvienojoties 42 lauksaimniecības biedrībām, kuru mērķis bija veicināt lauksaimniecības attīstību un modernizāciju, kā arī noieta tirgu meklēšanu. Jāatzīmē, ka jau šajā laikā lieli nopelni piensaimniecības attīstībā bija agronomam, vēlākajam Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim.

Pirmais pasaules karš nodarīja ievērojamus zaudējumus arī Latvijas piensaimniecībai, taču jau 1921.gada 2. un 3.aprīlī Smiltenes piensaimniecības kongresā tika no jauna ierosināta piensaimnieku sabiedrību apvienošanās, – apvienoto organizāciju vēlāk nosauca par „Latvijas Piensaimniecības Centrālo Savienību”. Tās dibināšanas sapulce norisinājās 1921.gada 18.augustā.

Pēc „Latvijas Piensaimnieku Centrālās Savienības” darbības atjaunošanas nozīmīgi auga arī savienības galveno nozaru apgrozījums. Piemēram, 1925.gadā tas bija 20 miljoni latu, bet 1930.gadā jau pārsniedza 40 miljonus latu. Tolaik neatkarīgajā Latvijā piens tika uzskatīts par nacionālo bagātību – par balto zeltu, kura ražošanai un eksportam bija būtisks valsts atbalsts.

„Latvijas Piensaimnieku Centrālās Savienības” darbība tika pārtraukta pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas un atjaunota pēc tās atgūšanas 1995. gadā.